Jaunas štātes eglītei

Kopš mājās “ienāca” bērni, eglīte uz Ziemassvētkiem ir obligāta. Pirms tam iztikām ar tām, kas ir greznotas publiskās vietās un lielveikalos. Tāpat otrais obligātais likums – eglīšu rotām ir jābūt bērnu drošām – nekādu bling-bling bumbuļu un īstu sveču. Iepriekš rotājām eglīti ar dāvanu pušķiem, ar Laimas končām, ar lampiņu virtenēm un puzuriem. Nu tiem klāt pievienosies arī manu roku darinātas sirdis. Un noteikti arī piparkūkas…

Dāvana manai trīsgadniecei

Nu jau vairs pāris dienas līdz brīdim, kad mana gandrīz trīsgadniece kļūs par trīsgadnieci 🙂 Laiks paskrējis vēja spārniem. Domājot par dāvanu, aplūkoju visus krājumus, ko manā mājā ienesusi Lielā māsa Ķīna, secinu, nevienu mantu vairs! Tad nu jāķeras pie darba pašai, izmantojot pāris brīvos brīžus, kamēr Agate dārziņā, bet Monta guļ. Atzīšos – ideja 100% zagta no tīmekļa resursiem, bet izpildījums gan mans orģinālais 😀

Tagad vairs tik jāizdomā, ko likt tarbiņā iekšā. cerams, ka manai mazai dāmai patiks!

Sastrādāts, bet neatrādīts

Rokas nav slinkojušas ne dienu, par spīti lietiem, sniegiem un citām “vētrām”.

Pirmie manis darinātie  saules griezuma svārki mazai dejotājai un maisiņš, kur tos ielikt.

Agates rudens-ziemas kolekcija.

Pūču cepures mātei un meitai.

Šobrīd ar visiem desmit sākam gatavoties Ziemassvētkiem!

Sveiciens uz Itāliju

Pūču cepures un rotiņas sagatavotas nosūtīšanai mazajām dāmām uz Itāliju.

Pabeigts iesāktais

Darbiņš – sedziņa Montai – iesākta jau tad, kad vēl dreifēju pa māju ar lielu punci. Nu beidzot saņēmos un nakts melnumā pabeidzu. Doma sākotnējā bija tikai par dzeltenu krāsu, bet, kad to pabeidzu, sedziņa likās tāda kā nepabeigta. Tad nu piekombinēju trakas krāsas pārejošu lillā toņu maliņu – manuprāt ir ok 🙂

Palaista “dzīvē”

Nu arī mana lielā-mazā meita palaista bērnudārzā. Gaidījusi to gandrīz visu vasaru, nu beidzot zina, kas tas ir. Slimības dēļ gan mūsu pirmais septempris sākās tikai vakar. Pagaidām bez jebkādiem šķēršļiem – nekādas raudāšanas un tielēšanās – varam piecelt bez problēmām, pati steidz apģērbties un skrien man pakaļ – mati, mati, sataisi matus! Kopā ar tēti laicīgi dodas uz “darbu”. Cerams, ka arī pēc nedēļas nekas nemainīsies, kad viss jau būs zināms. Laikam gandrīz trīs gadi diendienā ar mammu bijis pietiekami ilgs laiks, lai es meitai būtu nedaudz apnikusi un tagad viņai gribas redzēt jaunus apvāršņus. Noteikti ne mazsvarīgs ir fakts, ka Agate vairs nav viena un mana uzmanība mājās jau nu dikti jādala ar mazo māsu

Likās, ka bērnudārzs padarīs manas rokas brīvākas, bet nekā. Monta, laikam saprasdama, ka nu ir viena mājās pa dienu, pieprasa 100% uzmanību no manis. Plus vēl tas, ka Agate ar savu vīrusu padalījās ar mums visiem. Tagad sēžam kabataslakatiņu ielenkumā un viesistabas galdiņš atgādina aptiekas noliktavu.

Spītējot iepriekšminētajam, nākas ķerties pie “roku” darbiem bērnu dārza vajadzībām. Atšķirībā no citiem man zināmiem dārziņiem, mūsējā valda vienādības princips – mammas nevar izpausties, darinot bērniem mantu maisus utt – ļoti daudzas lietas tiek pasūtītas visiem vienādas – uzrocīši mākslas darbiem, sporta tērpi, mugursomas mantām utt., laikam slikta pieredze. Un tomēr šo to nākas pagatavot mammučiem.

Filca burtiņi, kuri Agatei būs jāpiekarina grupiņas telpās ikreiz, kad ieradīsies. Tā kā uz sapulcēm dodas papiņš, nav skaidrs, kādiem jābūt burta parametriem, tāpēc izgatavoju divus.

Bija jāpagatavo paliknītis pusdienu galdam, kuru ielaminēs. Varēju paņemt Agates zīmuļus un flomīšus un nedaudz relaksēties… Nevaru vien sagaidīt nākamos darbiņus 🙂

Atskaite :)

Nu jau sākam aprast ar domu, ka esam četri. Abas rokas aizņemtas vienmēr 🙂 . Agate nemaz neļaus sevi apdalīt ar uzmanību.

Mana ikdiena – viena rokās, otra klēpī, viena ratos, otra pie rokas, vienu baroju, otrai lasu pasaku, vienu šūpinu, abām dziedu šūpuļdziesmu :D. Nevaru iedomāties, kā var sadalīt uzmanību trim vai četriem bērniem 🙂

Lielā māsa ir ļoti greizsirdīga un reizē liels palīgs. Bez viņas nekur 🙂

 

Uz balkona ienākusies pirmā raža… Laukus no Rīgas nevar izdzīt!

Šobrīd roku darbi nedaudz atlikti malā. Nedaudz tāpēc, ka tais īsajos starp brīžos, kad viena vai otra atvase guļ, vai, nedoddies, guļ abas!!!, esmu pamanījusies iesākt džemperīti Agatei. Viņai rudenī priekšā liels notikums – ies uz bērnu dārzu, tāpēc kāda jauna štātīte neskādēs.

Šorīt, kamēr Monta saldi čučēja, mēs ar Agati nolēmām padarboties pa virtuvi. Šobrīd, kad veikalā dažādus našķus var nopirkt pa pārdesmit santīmiem, reti kad sanāk ko uzcept – ja nu pa svētkiem. Nolēmām izcept vienkāršus cepumus. Sanāca arī 🙂 Un rezultātā man ir viela pārdomām….  Bērns parasti veikala cepumus var izēst veselu paciņu – mūsu pagatavotos – tikai divus ar pienu un teica – Viss… Nelielīšos – sanāca garšīgi, tā, ka tas nevarētu būt iemesls. Vienīgais secinājums – vainīgi E brīnumi un kaut kādi garšas pastiprinātāji???? Nolēmu, ka tas būs jāatkārto. Atceros, ka mēs bērnībā ar mammu ļoti bieži taisījām visādus brīnumnašķus – pat bez receptēm, mēģināsim arī mēs!

Šobrīd visvairāk pietrūkst brīvības. To manā vietā bauda Agate – guļ teltī, brauc uz mežu sēnēs, sauļojas uz nebēdu, peldās, brauc ciemoties… Ar maso māsu mēs pagaidīsim. Lai apveļas, tad jau atkal šausim dzīvē!

Sveicieni ne-vasarā 🙂

VIŅA ir klāt!

Nu varu teikt – vēl viens darbiņš padarīts! 30.maijā pasauli ieraudzīja mana otra princese, kuru turpmāk sauksim par Montu. Šis ir lielākais darbiņš pēdējo deviņu mēnešu laikā, ar ko gribu palielīties 😀

Šoreiz gaidīšanas process likās ilgāks kā pirmo reizi, tāpēc lepnums un gandarījums vēl lielāks.

Tad nu laikam roku darbus pagaidām atliksim, ja vien man pa pieri neiešaus iedvesmas mūza vai akūta vajadzība sēsties pie šujmašīnas vai adāmadatām.

Rotaļlietas pašiem mazākajiem

Pēdējā laikā tapuši daudzi sīkumiņi pašiem mazākajiem – rotaļlietas no sērijas – “Pieskaries man” 🙂 . Atzīšos, lielākā daļa ideju ir zagtas un špikotas, bet tas jau nemaina izpildījuma oriģinalitāti.

Krelles, kur katrai bumbiņai sava krāsa, forma, lielums un izpildījums, tamborēts grabulis ar kinderolas dzeltenumu (iekšā sīkas pērlītes), un adīta bumba, kurā arī paslēpts iepriekšminētais pildījums.

Sākotnējais kubs, kas pēc piepildīšanas ar paralonu pārvērtās par bumbu 🙂

“Skārienjūtīgā” lupatiņa, kas parāda, cik maza ir mana pacietība, jo šī ir viena lapa no netapušas taustāmgrāmatas…

Un te vēl no Agates laikiem saglabātās mantas. Pogu deķītis ilgu laiku bija viens no mīļākajiem pavadoņiem garākos pārbraucienos ar ratiem vai mašīnu.

Savādākas Lieldienas

Šogad kā vēl nekad… Aiz loga putenis, mājās nav nevienas sīpolu mizas olu krāsošanai, līdz šūpolēm tā arī netikām…

Pagājušajā gadā olas dēja mammas truši – viņiem labi raibas un gardas sanāk 🙂 šogad nācās meitu pārģērbt par zaķeni un olas eksperimenta pēc krāsojām mellenēs un kumelītēs. Un laikam ar odiem vasarā būs dikti traki 😀

Lai vai kā – esam tuvāk vasarai! Priecīgi!!!!