maskas

Meitai 4gadu ballīte – ar maskām.. Filcs, negulēta nakts pie šujmašīnas un gatavs! Atkal aizrāvos – turpinājums sekos…

Jaunas štātes eglītei

Kopš mājās “ienāca” bērni, eglīte uz Ziemassvētkiem ir obligāta. Pirms tam iztikām ar tām, kas ir greznotas publiskās vietās un lielveikalos. Tāpat otrais obligātais likums – eglīšu rotām ir jābūt bērnu drošām – nekādu bling-bling bumbuļu un īstu sveču. Iepriekš rotājām eglīti ar dāvanu pušķiem, ar Laimas končām, ar lampiņu virtenēm un puzuriem. Nu tiem klāt pievienosies arī manu roku darinātas sirdis. Un noteikti arī piparkūkas…

Rotaļlietas pašiem mazākajiem

Pēdējā laikā tapuši daudzi sīkumiņi pašiem mazākajiem – rotaļlietas no sērijas – “Pieskaries man” 🙂 . Atzīšos, lielākā daļa ideju ir zagtas un špikotas, bet tas jau nemaina izpildījuma oriģinalitāti.

Krelles, kur katrai bumbiņai sava krāsa, forma, lielums un izpildījums, tamborēts grabulis ar kinderolas dzeltenumu (iekšā sīkas pērlītes), un adīta bumba, kurā arī paslēpts iepriekšminētais pildījums.

Sākotnējais kubs, kas pēc piepildīšanas ar paralonu pārvērtās par bumbu 🙂

“Skārienjūtīgā” lupatiņa, kas parāda, cik maza ir mana pacietība, jo šī ir viena lapa no netapušas taustāmgrāmatas…

Un te vēl no Agates laikiem saglabātās mantas. Pogu deķītis ilgu laiku bija viens no mīļākajiem pavadoņiem garākos pārbraucienos ar ratiem vai mašīnu.

Pēdējais vasaras komplekts sakomplektēts

Es jau laicīgi biju sašuvusi Agatei vasares platmales, ko viņa arī aktīvi jau tagad iemēģina sev un saviem plīša draugiem.

Vakar dabūju brīnišķīgo puķaino audumu, no kā bija šūta viena no cepurēm, un tad nu šodien tapa bikses komplektācijā pie cepures – laikam pēdējās, jo noteikti, ka nebūtu prātīgi uzšūt 20 bikses vasarai…

šoreiz paliksim pie 8!

Bikses puikam?

Uzšūt apģērbu meitenei? Nieki! Ņemam jebkuru auduma gabalu un taisam tik augšā! Vienalga kādas – ar puķītēm, zvēriņiem, punktiņiem, svītrām, zilu, zaļu, brūnu vai rozā… Tādā ziņā mēs, sievietes, esam ļoti priviliģētas. Cik daudz zināmi gadījumi, kad mazās māsas tiek pie lielo brāļu štātēm? Mēs jau neesam kaprīzas – varam uzvilkt i zilu kombinzonu, i džīnas ar mašīnām utt. Bet kā ir ar puikiem? Vai bieži redzēti indivīdi rozā jaciņā, kas palikusi no māsas? Stereotipi? Zilo/rozā tradīcijas??? Pašai gadījies, kad kādu bērnu visu laiku saucu par puiku, jo viņam ir tumši zils kombītis un cepure, un tad pati samulstu, kad māte rotaļu laukumā pasauc – Maša iģi sjuda!

Par to visu aizdomājos, kad saņēmu piedāvājumu pamēģināt uzšūt puikam bikses. Radās jautājums – kādas? Vai puiku mammas vēlas savas atvases līdz desmit gadu vecumam no galvas  līdz kājām ģērbt tīri vīrišķīgos toņos ar atbilstošiem aksesuāriem – Makvīniem, mašīnām, lācīšiem, pirātiem utt.? It kā jau pieaugušo mode iet visiem stereotipiem krietni pa priekšu – vīrieši velk rozā, nēsā svārkus… bet mazo puiku mammas laikam vēl tam nav gatavas 😀 Un labi, ka man pagaidām nav dēla, jo es noteikti nenoturētos un uzšūtu pārīti puķainu ūziņu 😀

Un tad nu es mēģināju… bet necik tālu par stereotipiem netiku 🙂 Lūk vakarnakts darinājumi!

Runājot vēl par stereotipiem, atceros, ka lasīju kādu materiālu, kur teikts, ka pēc fen-šui tieši zilā un rozā esot tās krāsas, kas jau no zīdaiņa vecuma iekodējot sievišķīgās un attiecīgi vīrišķīgās rakstura iezīmes bērnā. Ej nu tu sazini! Mūsu senči (nu tad, kad vēl tas fen-šujs nebija izgudrots) visi skraidīja baltās linu ūziņās un raibos lindrakos un neviens neprotestēja 🙂

Turpinu bikšu tēmu

 

Un tad par tām biksēm. Līdz ar manu vēlmi uzšūt jaunu apģērbu aug arī Agates vēlme šo apģērbu sasmērēt – var jau būt, ka tas tiek darīts, lai katru dienu vilktu ko citu. Regulāri apģērbs tiek izdaiļots ar pārtiku, top flomasteru tetovējumi uz ķermeņa un arīdzan uz jaunajām biksēm, nerunājot nemaz par to, kāda viņa atgriežas no spēļu laukuma – tur nav ne smakas no smalkām manierēm 🙂 Šķiet, ka viņa iet nevis uz šūpolēm un slidkalniņu, bet uz kādu servisu palīdzēt puišiem nomainīt eļļu mašīnām.

Tad nu šovakar nolēmu nepaslinkot, izmantoju atnākušo iedvesmu un atkal sēdos pie šujmašīnas. Rezultātā tapa trīs čigānu bikses – visas raibas un aktuālajā “kļošu” izskatā.

Pirmās divas bikses šūtas no kokvilnas, bet trešās ar puķēm un bitītēm no mīksta flaneļauduma.

Tāpat šobrīt procesā ir operācija “Kā tikt vaļā no dzijas krājumiem”. Izskatās, ka viens palielāks darbiņš drīz būs gatavas atrādīšanai.

Dāvaniņa mazām dāmītēm

Pirms kādas nedēļas tapa nelielas dāvaniņas mazām princesēm. Nu sūtījums nonācis galā uz tālo Īslandi, tagad varu rādīt arī citiem 🙂

Sunenīte-čigāniete no darba cimdiem 🙂

“Ātrie” tilla svārki – katras meitenes (vai tomēr mammas) sapnis.

Jautrie burtiņi. Un čūskulēns un bumbu virtene-krelles pavisam mazām rociņām.

Laikam viedums tomēr nāk tikai ar laiku… Kad piedzima Agate, sapirkos visādus plastmasas sū… , likās, ka tik vairāk, krāsaināk, skaļāk, bet nu es saprotu, ka pāris vakara stundas,  roku veiklība un bērns novērtē paštaisītas lietas 100 reizes vairāk kā kādus Ķīnas brīnumus.

Sveicieni Sandrai un Telmai!!!!

Lielā bikšu diena

Jau kādu laiku domāju par to, ka varētu uzšūt meitai bikses. Bija arī pāris neveiksmīgi mēģinājumi – lai gan izmantoju Burdas piegrieztnes un arī vienreiz pēc kāda žurnāla apraksta. Nezinu, kas tieši bija vainīgs – meitas “nestandarta” figūra 😀 vai kādas manas nezināšanas. Šoreiz izrakos internetu un nolēmu to visu pasākumu padarīt pavisam vienkāršu. Pārlocīju esošās bikses uz pusēm, liku virsū arī pārlocītam audumam un izgriezu divas detaļas. Un tā – neliels ieskats procesā:

Principā abas daļas ir vienādas.  Pāris biksēm priekšdaļai nogriezu kādus divus centimetrus no jostas daļas, tad priekšā neveidojas maiss, bet, ja bikses brīvas, tad tas arī netraucē. Un, kad materiāls ir piegriezts, atliek vien apstrādāt malas, visu sašūt un ievērt gumiju.

Lūk rezultāts –

Es laikam esmu jau teikusi, ka esmu tipiska vācēja ar lielummānijas nosliecēm 🙂 Protams, ka man nepietika ar vienām biksēm. Šeit redzama visa Agates hipijvasaras bikšu kolekcija. Tapa četras – lillā puķainās no plānas kokvilnas, zaļās un rozā no plānas trikotāžas, bet koši puķainās no flīsa – tās tādiem vēsākiem romantiskiem vasaras vakariem.

Jaka un tīģerpitons

Pirms kāda laiciņa rakstīju, ka esmu iesākusi adīt kapučjaku Agatei. Tad nu šinīs dienās tā ir tapusi un ir gatava atrādīšanai.

 

 

Vienīgās manas raizes šīs jakas sakarā ir saistītas ar kabatām. Pirmo reizi nolēmu par labu tām. Un, tikai piešujot, sāku domāt, kā būs tālāk – ja mazā čača izdomās tajās sakraut akmeņus, tad diez kas labs tur nebūs. Jāpadomā par oderītēm vai kādiem citiem stiprinājumiem.

Otrs mans veikums šais dienās ir tapis iedvesmojoties no Laines Lapiņas  http://mammasrokas.blogspot.com/search/label/%C4%8C%C5%ABskul%C4%93ns%20mazulim . Viņa bija tā, kas mani iedvesmoja vispār sēsties klāt šujmašīnai. Iepriekš likās, ka tā man ir tumša bilde, ka, pirms ķerties pie šujmašīnas, jābūt diplomam šūšanā un ar lineālu un lekāliem, piegriezņu kaudzi un milimetru papīru jāburās mēnešiem. Bet izrādās, ka tam var pieiet arī vieglāk 🙂 un bērni piedod arī ne tik taisnas vīles.

Šoreiz nolēmu uzšūt čūskulēnu čačai. Sākotnējā ideja bija par attīstošu rotaļlietu, bet man sanāca – spilvens a’la mīkstā manta, kuru Agate šonakt ņēma blakus gultā.

Materiāli šoreiz patrāpījās no smalkā gala – satīna gultas veļas pārpalikumi un elastīgs samts, kas kādu ilgāku laiku mētājās audumu krājumos. Agate veica viņai vien saprotamas manipulācijas ar jauno mūsu mājas iemītnieku Tīģerpitonu.

Sveicieni Aijai  vārdiņšvētkos :*

Lai visiem radošs un izdevies siltais pavasara sākums!

Omīšu lupatu paklājs

Pēdējā Ievas Mājas numurā ieraudzīju kādu interesantu ideju – paklāju, kas darināts no auduma bizītēm. Es, kā jau vienmēr, iekrītu uz “interesantām” un  darbietilpīgām idejām un ķēros klāt.

Process – salasīju auduma atgriezumus, kas bija atlikti nebaltām dienām, sadarināju auduma strēmeles un sāku rosīties. Minētajā žurnālā sieviete, kas šādus paklājus taisa “optam”,  sīki izstāstījusi tapšanas procesu, tāpēc nebija grūti.

Tad sākās bizīšu pīšana un šūšana kopā pa apli.

Nezinu, vai audumi bija par bieziem, vai bizītes par cieši sapītas, vai nepareizā šūšanas tehnika, bet pēc divu dienu darbošanās ap šo projektu es vairs nejūtu pirkstu galus 🙂 Tie ir sabakstīti, sadurstīti un notirpuši. Tāpēc nolēmu šoreiz iztikt ar paklājiņu 62 cm diametrā. Teikšu godīgi – ideja ir super, jo nekad nevar zināt, kāds būs gala rezultāts, var kombinēt dažādus materiālus un krāsas, kā arī tas ir lielisks pielietojums nonēsātam apģērbam. Šī ir tikai viena no metodēm, kā top t.s. lupatu deķi – var tamborēt aust utt. Katrā ziņā nolēmu, ka šim procesam  pievērsīšos pensijas gados – tas ir lielisks meditēšanas veids 🙂

Un lūk mana gara darba rezultāts – sanāca tādos Meksikas toņos. Īstenībā es pat varu iedomāties tādus vairākus uz sava balkona. Kas zin, varbūt šo nodarbi tomēr neatlikšu līdz pensijas gadiem.

Un nebija nekāds brīnums, ka mana mazā, šobrīd ļoooti privātīpašnieciskā atvase vienkārši paziņoja – MANA, okupēja paklājiņu un mēģināja atrast tam citus pielietojumus.