Rīt došos balsot PRET

Mans PRET rītdienas referendumā būs dziļi personisks. Apnicis justies kā minoritātei, kad ar Agati izejam uz rotaļu laukumu. Nepārspīlējot, ja tur būs piecas mātes ar bērniem, tad vienīgā latviski runājošā būšu es. Dažkārt jūtos tā, it kā man pierē būtu izaugusi trešā acs, jo nemitīgi tieku pavadīta ar noraidošiem skatiem. Pasarg dies, ja ar kādu mazo sākšu runāt latviski. Saprotu, ka neiegūšu draudzenes kopīgām pastaigām ar bērniem, jo es takš esmu “latiška”, bet vismaz cieniet manu bērnu un beidziet viņam uzstājīgi atkārtot – Kak tjebja zavut? Vozmi lapatku! Buģiš družitj s Mašeņkoi? utt

Saprotu, nedzīvoju tai latviskākajā Rīgas rajonā, bet neuzskatu, ka dzīves vietas izvēlei būtu jābalstās uz tautību proporcionālo sadalījumu konkrētajā vietā.

Liekas, ka šis jautājums šobrīd ir tā uzkurināts, ka drīz jau paliks bailīgi sākt runāt latviešu valodā vietējā rajonā. Pirms pāris dienām man bija dīvains atgadījums. Devāmies ar Agati uz vietējo Maximu pēc ikdienas iepirkumiem. Blakus skolai vīrieši mašīnā krāva kastes. Dzirdēju – runā krieviski. Kas tad man par to, nekas neierasts. Te vienam vīram no kastes noslīd mape un iekrīt sniegā. Viņš to nepamana un iet tālāk. Es viņu apturu un saku: “Jums mape nokrita!” Viņš: “Ja ņeznaju” (laikam domādams, ka es viņam kaut ko prasu). Es viņam vēlreiz to pašu. Šis : “Ja ņepaņimaju!”, bet nu jau tā dusmīgi. Es savā stojiskajā mierā ņemu palīgā ķermeņa valodu un žestus un skaļi saku – Jums tur nokrita mape! – norādot kur un kas. Tikai tad viņam “aizgāja”. Atvainojās un pateica PALDIES! Laikam sāksim ar to, ka cienīsim katrs sevi un apkārtējos, neņemot vērā, kādā valodā runājam.

Esmu no tiem cilvēkiem, kas principiāli ar krieviski runājošajiem runā latviski. Esmu jau pieradusi, ka kāpņu telpā manam Labdien! vienmēr pretī atskanēs Dobrij ģeņ! Zinu, ka ar rītdienas balsojumu nekas nemainīsies, tas laikam vairāk ir principa jautājums. Bet kas zin, varbūt notiek brīnums un kaimiņu tante sāks man atņemt labdienu saprotamā mēlē 🙂

Tātad rīt es dodos uz tuvējo Pļavnieku vēlēšanas iecirkni, lai paustu savu attieksmi. Un apzinos, ka būšu to 10% skaitā, kas atzīmēs PRET. Jo skūtie puiši treniņbiksēs, krāšņās kundzītes un manas ne-draudzenes no rotaļu laukuma noteikti būs PAR.

Trīs soļus tuvāk saulei

Kad laukā termometra stabiņš ir pietuvojies nulles atzīmei, kad, izlienot no gultas, konstatē, ka laukā ir gaišāks nekā istabā, kad pilsētas zvirbuļi, spītējot sniega kupenām, vairs nenāk uz balkonā piekārto barotavu, saproti, ka, lai arī ir tikai februāra vidus, bet tomēr… ir vairs palikuši tikai trīs soļi un PAVASARIS BŪS KLĀT! Un tas nenovēršami liecina par to, ka esam pārziemojuši!

Aizvien biežāk gribās pārcilāt vasaras drēbes vai vismaz uzvilkt ko plānāku (tas nekas, ka istabā pēc pastaigas ienāku ar aukstākām rokām vai kājām). Meitai vakara pasakas vietā stāstu par to, kā mēs vasarā ēdīsim zemenes, gulēsim teltī un skraidīsim ar plikiem dibeniem. Viņai tas ir ļoti aktuāli, jo, neskatoties uz to, ka pirmā stāva dzīvoklī lamināta grīda nav tā vissiltākā, īpaši, ja laukā ir ap -20, izģērbšanās un plikumu izrādīšana mums ir topā.

Ir vēl kāds mierinājums – februāris ir īsais mēnesis, bet marts jau skaitās pavasara kontā. Atliek vien iestādīt uz palodzes kādu sīpolloku un narcisi un būsim saulei vēl tuvāk!