Palaista “dzīvē”

Nu arī mana lielā-mazā meita palaista bērnudārzā. Gaidījusi to gandrīz visu vasaru, nu beidzot zina, kas tas ir. Slimības dēļ gan mūsu pirmais septempris sākās tikai vakar. Pagaidām bez jebkādiem šķēršļiem – nekādas raudāšanas un tielēšanās – varam piecelt bez problēmām, pati steidz apģērbties un skrien man pakaļ – mati, mati, sataisi matus! Kopā ar tēti laicīgi dodas uz “darbu”. Cerams, ka arī pēc nedēļas nekas nemainīsies, kad viss jau būs zināms. Laikam gandrīz trīs gadi diendienā ar mammu bijis pietiekami ilgs laiks, lai es meitai būtu nedaudz apnikusi un tagad viņai gribas redzēt jaunus apvāršņus. Noteikti ne mazsvarīgs ir fakts, ka Agate vairs nav viena un mana uzmanība mājās jau nu dikti jādala ar mazo māsu

Likās, ka bērnudārzs padarīs manas rokas brīvākas, bet nekā. Monta, laikam saprasdama, ka nu ir viena mājās pa dienu, pieprasa 100% uzmanību no manis. Plus vēl tas, ka Agate ar savu vīrusu padalījās ar mums visiem. Tagad sēžam kabataslakatiņu ielenkumā un viesistabas galdiņš atgādina aptiekas noliktavu.

Spītējot iepriekšminētajam, nākas ķerties pie “roku” darbiem bērnu dārza vajadzībām. Atšķirībā no citiem man zināmiem dārziņiem, mūsējā valda vienādības princips – mammas nevar izpausties, darinot bērniem mantu maisus utt – ļoti daudzas lietas tiek pasūtītas visiem vienādas – uzrocīši mākslas darbiem, sporta tērpi, mugursomas mantām utt., laikam slikta pieredze. Un tomēr šo to nākas pagatavot mammučiem.

Filca burtiņi, kuri Agatei būs jāpiekarina grupiņas telpās ikreiz, kad ieradīsies. Tā kā uz sapulcēm dodas papiņš, nav skaidrs, kādiem jābūt burta parametriem, tāpēc izgatavoju divus.

Bija jāpagatavo paliknītis pusdienu galdam, kuru ielaminēs. Varēju paņemt Agates zīmuļus un flomīšus un nedaudz relaksēties… Nevaru vien sagaidīt nākamos darbiņus 🙂

Atskaite :)

Nu jau sākam aprast ar domu, ka esam četri. Abas rokas aizņemtas vienmēr 🙂 . Agate nemaz neļaus sevi apdalīt ar uzmanību.

Mana ikdiena – viena rokās, otra klēpī, viena ratos, otra pie rokas, vienu baroju, otrai lasu pasaku, vienu šūpinu, abām dziedu šūpuļdziesmu :D. Nevaru iedomāties, kā var sadalīt uzmanību trim vai četriem bērniem 🙂

Lielā māsa ir ļoti greizsirdīga un reizē liels palīgs. Bez viņas nekur 🙂

 

Uz balkona ienākusies pirmā raža… Laukus no Rīgas nevar izdzīt!

Šobrīd roku darbi nedaudz atlikti malā. Nedaudz tāpēc, ka tais īsajos starp brīžos, kad viena vai otra atvase guļ, vai, nedoddies, guļ abas!!!, esmu pamanījusies iesākt džemperīti Agatei. Viņai rudenī priekšā liels notikums – ies uz bērnu dārzu, tāpēc kāda jauna štātīte neskādēs.

Šorīt, kamēr Monta saldi čučēja, mēs ar Agati nolēmām padarboties pa virtuvi. Šobrīd, kad veikalā dažādus našķus var nopirkt pa pārdesmit santīmiem, reti kad sanāk ko uzcept – ja nu pa svētkiem. Nolēmām izcept vienkāršus cepumus. Sanāca arī 🙂 Un rezultātā man ir viela pārdomām….  Bērns parasti veikala cepumus var izēst veselu paciņu – mūsu pagatavotos – tikai divus ar pienu un teica – Viss… Nelielīšos – sanāca garšīgi, tā, ka tas nevarētu būt iemesls. Vienīgais secinājums – vainīgi E brīnumi un kaut kādi garšas pastiprinātāji???? Nolēmu, ka tas būs jāatkārto. Atceros, ka mēs bērnībā ar mammu ļoti bieži taisījām visādus brīnumnašķus – pat bez receptēm, mēģināsim arī mēs!

Šobrīd visvairāk pietrūkst brīvības. To manā vietā bauda Agate – guļ teltī, brauc uz mežu sēnēs, sauļojas uz nebēdu, peldās, brauc ciemoties… Ar maso māsu mēs pagaidīsim. Lai apveļas, tad jau atkal šausim dzīvē!

Sveicieni ne-vasarā 🙂

VIŅA ir klāt!

Nu varu teikt – vēl viens darbiņš padarīts! 30.maijā pasauli ieraudzīja mana otra princese, kuru turpmāk sauksim par Montu. Šis ir lielākais darbiņš pēdējo deviņu mēnešu laikā, ar ko gribu palielīties 😀

Šoreiz gaidīšanas process likās ilgāks kā pirmo reizi, tāpēc lepnums un gandarījums vēl lielāks.

Tad nu laikam roku darbus pagaidām atliksim, ja vien man pa pieri neiešaus iedvesmas mūza vai akūta vajadzība sēsties pie šujmašīnas vai adāmadatām.

Rotaļlietas pašiem mazākajiem

Pēdējā laikā tapuši daudzi sīkumiņi pašiem mazākajiem – rotaļlietas no sērijas – “Pieskaries man” 🙂 . Atzīšos, lielākā daļa ideju ir zagtas un špikotas, bet tas jau nemaina izpildījuma oriģinalitāti.

Krelles, kur katrai bumbiņai sava krāsa, forma, lielums un izpildījums, tamborēts grabulis ar kinderolas dzeltenumu (iekšā sīkas pērlītes), un adīta bumba, kurā arī paslēpts iepriekšminētais pildījums.

Sākotnējais kubs, kas pēc piepildīšanas ar paralonu pārvērtās par bumbu 🙂

“Skārienjūtīgā” lupatiņa, kas parāda, cik maza ir mana pacietība, jo šī ir viena lapa no netapušas taustāmgrāmatas…

Un te vēl no Agates laikiem saglabātās mantas. Pogu deķītis ilgu laiku bija viens no mīļākajiem pavadoņiem garākos pārbraucienos ar ratiem vai mašīnu.

Divgadnieku krīze???

Mūsu mājās iemitinājies kāds neliela auguma ragains zvēriņš ar garu asti. Ar sarežģītu emocionālo stāvokli tikai divās gradācijās – raudāšanu vai dusmošanos ar verbāli grūti uztveramiem lamu vārdiem. Viss, kas nenotiek viņai pa prātam, izraisa histērisku reakciju – bļaušanu, roku palaišanu vai visa kā mešanu pa gaisu. Iemācījusies divus jaunus vārdiņus – MANA un PATE – un drellē tos visu dienu. Viss ir MANA – mantas, drēbes, ēdiens, mamma, kad lasa grāmatas, tētis, kad krāso, TV pults, dators ar multenēm, lielā vecāku gulta utt. utt. utt. Tikko rotaļu laukumā paziņoja, ka MANA ir arī slidkalniņš, pīlīte, kam bīstami tuvu pietuvojās kāds mazs meitēns un, protams, “kuģa stūre”! Noņēmu bērnu “no trases”, jo bija bail, ka būs cietušie. Nezinu – smieties vai raudāt. Kurš paspēja samainīt manu smaidošo, mīļo mazo meitēnu, kas tik mīļi ierāpās man klēpī ik brīdi?

Kas tur bija ar grūto un sarežģīto tīņu vecumu? Būs vēl grūtāk? 😀

Filca cipariņi

Tā kā mūsmājā šobrīd aktuāla ir ciparu un burtu tēma, šodien radās ideja izgatavot jaunus iemītniekus Agates mantu kastei. Saprotams, ka asistente darbojās visaugstākajā līmenī 🙂

Lūk rezultāts  –

Pagaidām jau mazā bija ārkārtīgi priecīga, lai gan visvairāk viņa sajūsminājās, kad cipariņiem tapa acis. Noteikti prieks dubultotos, ja pa nakti tiem uztaptu arī rociņas un kājiņas, bet laikam šonakt tas būtu pāri maniem spēkiem.

Ļoti šeptīga diena

Vakar aizvadīta ļoti rosīga diena. Vīrietis nodots gādīgās mediķu rokās apārstēties, bet mēs ar Agate kā bitītes turpinām darboties.

Darbiņš numur viens – izķemmēti vietējie veikali. Un īpaši vērtīgs izrādījās “Mežrozes” apmeklējums. Es tādos veikalos nedrīkstu iet, jo tas pamazām putina mūsu ģimenes budžetu. Devos turp pēc viena gabala flaneļa auduma, bet rezultātā iznācu ar maisu, ko nācās likt bagāžas nodalījumā. Un lūk – ieguvumi:

No šī auduma noteikti tuvākajā laikā taps svārki mātei un skaista kleita meitai.

Četri metri lieliskā mumīšauduma princeses gultas glaunam ietērpam.

Vēl šis tam kaut kam nekonkrētam nākotnē.

Krāsas, kuras nekad neatstāj mani vienaldzīgu.

Pāris pirkumi paliks aizkadrā. Es, kā tipiska vācēju kārtas pārstāve nedrīkstu visu atklāt, rādīt, stāstīt, jo tad mani iespējams kāds sūtīs nedaudz paārstēt savu nelielo aizraušanos 🙂

Darbiņš numur divi – revīzija Agates drēbju skapī. Secinājums viens – baro vai nebaro, bet bērni aug nenormāli ātri. Lielu daļu atvilktņu satura nācās salādēt melnajos maisos, jo viss bija līdz nabai, potītēm vai neapsedza dibenu. Pats kārtošanas process ārkārtīgi sajūsmināja pašu Agati – viss tika novērtēts, uzmērīts, savilkts kārtu kārtās.

Kad tika ieviesta neliela skaidrība meitas drēbju skapī, kas gan noteikti būs tikai labi ja uz pāris dienām, ķērāmies pie nākošā darba – vannas istabas ģenerālās tīrīšanas. Viss sākās pavisam nevainīgi ar birsti, Skaidras bundžiņu un lupatiņu, bet beidzās, ņemot palīgā urbi no papiņa krājumiem un tamboradatu. Kā rezultātā, izrādījās, ka ar tamboradatu var izglābt šo to, ko sieviete ir sabojājusi ar skrūvgriezi un urbi 🙂 . Šodien lielie tīrīšanas darbi turpināsies.

Un pēdējais, bet laikam visdarbietilpīgākais vakardienas veikums – beidzot pabeigts mans pirmais un laikam uz kādu ilgāku laiku pēdējais krustdūrienšuvums. Lai gan tas prasīja upurēt manu dārgo miegu līdz pulksten 2viem, tas tomēr bija tā vērts, savādāk jau bija nepieklājīgi, ka iesāktais šuveklis kādu mēnesi mētājas pa māju. Jāsaka, visa cieņa tām dāmām, kas šādus šuvumus veic regulāri – tas tomēr prasa mega pacietību! Manā  gadījumā arī izdomu, kad saproti, ka iepirktie mulinē diegi kādā konkrētā krāsā nepietiek uzprintētajam attēlam – tad sākas improvizācija.

Vēl tikai jāizdomā gaumīgs rāmītis un glezniņa manai Pūkomānei pie gultas (tas tāds specpasūtījums no viņas pašas) gatava. Tikai viena problēma – kā glezniņu piestiprināt tā nesāpīgāk pie nesošās sienas – urbi šodien man vairs negribas ņemt rokās 🙂

Supermātes ideāls :)

Nedaudz savādāki ziemas prieki

Lai vai kā gribas savu mazo dāmu ietērpt princešu kleitās, izrotāt ar krellēm un košām matu sprādzēm, pagaidām tomēr kaut kādi viņas primitīvie instingti gūst virsroku. Ziemīgajās pastaigās Agate dodas ar cirvi un zāģi rokās. Vakar kādas desmit minūtes mans bērns, nometies uz ceļiem, zāģēja ledu, ko mājas sētnieks dauzīja no ietves. Jo papiņš bērnam iestāstīja, ka ar jauniegūto darba rīku, proti, zāģi, mājās mēbeles nedrīkst zāģēt. Vislabāk zāģēt laukā sniegu. Tā nu mūsu pastaigu kompanjons jau vairākas dienas ir nevis sniega lāpsta vai ragaviņas, bet gan cirvis un zāģis. Lieki piebilst, ka pretīmgājēju reakcija ir dažāda.

Savukārt laukos iecienīta rotaļa ir – “Ieraksim sunīti sniegā” – kam seko ļaunie smiekliņi.  Labi, ka Toto ir tik saprotošs un pagaidām uz savas draudzenes interesantajiem izgājieniem ( – tu būsi mans zirdziņš! – es tev paraušu astīti! – es tev atņemšu bumbu! ) pagaidām reaģē visai miermīlīgi.