Turpinu bikšu tēmu

 

Un tad par tām biksēm. Līdz ar manu vēlmi uzšūt jaunu apģērbu aug arī Agates vēlme šo apģērbu sasmērēt – var jau būt, ka tas tiek darīts, lai katru dienu vilktu ko citu. Regulāri apģērbs tiek izdaiļots ar pārtiku, top flomasteru tetovējumi uz ķermeņa un arīdzan uz jaunajām biksēm, nerunājot nemaz par to, kāda viņa atgriežas no spēļu laukuma – tur nav ne smakas no smalkām manierēm 🙂 Šķiet, ka viņa iet nevis uz šūpolēm un slidkalniņu, bet uz kādu servisu palīdzēt puišiem nomainīt eļļu mašīnām.

Tad nu šovakar nolēmu nepaslinkot, izmantoju atnākušo iedvesmu un atkal sēdos pie šujmašīnas. Rezultātā tapa trīs čigānu bikses – visas raibas un aktuālajā “kļošu” izskatā.

Pirmās divas bikses šūtas no kokvilnas, bet trešās ar puķēm un bitītēm no mīksta flaneļauduma.

Tāpat šobrīt procesā ir operācija “Kā tikt vaļā no dzijas krājumiem”. Izskatās, ka viens palielāks darbiņš drīz būs gatavas atrādīšanai.

Dāvaniņa mazām dāmītēm

Pirms kādas nedēļas tapa nelielas dāvaniņas mazām princesēm. Nu sūtījums nonācis galā uz tālo Īslandi, tagad varu rādīt arī citiem 🙂

Sunenīte-čigāniete no darba cimdiem 🙂

“Ātrie” tilla svārki – katras meitenes (vai tomēr mammas) sapnis.

Jautrie burtiņi. Un čūskulēns un bumbu virtene-krelles pavisam mazām rociņām.

Laikam viedums tomēr nāk tikai ar laiku… Kad piedzima Agate, sapirkos visādus plastmasas sū… , likās, ka tik vairāk, krāsaināk, skaļāk, bet nu es saprotu, ka pāris vakara stundas,  roku veiklība un bērns novērtē paštaisītas lietas 100 reizes vairāk kā kādus Ķīnas brīnumus.

Sveicieni Sandrai un Telmai!!!!

Lielā bikšu diena

Jau kādu laiku domāju par to, ka varētu uzšūt meitai bikses. Bija arī pāris neveiksmīgi mēģinājumi – lai gan izmantoju Burdas piegrieztnes un arī vienreiz pēc kāda žurnāla apraksta. Nezinu, kas tieši bija vainīgs – meitas “nestandarta” figūra 😀 vai kādas manas nezināšanas. Šoreiz izrakos internetu un nolēmu to visu pasākumu padarīt pavisam vienkāršu. Pārlocīju esošās bikses uz pusēm, liku virsū arī pārlocītam audumam un izgriezu divas detaļas. Un tā – neliels ieskats procesā:

Principā abas daļas ir vienādas.  Pāris biksēm priekšdaļai nogriezu kādus divus centimetrus no jostas daļas, tad priekšā neveidojas maiss, bet, ja bikses brīvas, tad tas arī netraucē. Un, kad materiāls ir piegriezts, atliek vien apstrādāt malas, visu sašūt un ievērt gumiju.

Lūk rezultāts –

Es laikam esmu jau teikusi, ka esmu tipiska vācēja ar lielummānijas nosliecēm 🙂 Protams, ka man nepietika ar vienām biksēm. Šeit redzama visa Agates hipijvasaras bikšu kolekcija. Tapa četras – lillā puķainās no plānas kokvilnas, zaļās un rozā no plānas trikotāžas, bet koši puķainās no flīsa – tās tādiem vēsākiem romantiskiem vasaras vakariem.

Jaka un tīģerpitons

Pirms kāda laiciņa rakstīju, ka esmu iesākusi adīt kapučjaku Agatei. Tad nu šinīs dienās tā ir tapusi un ir gatava atrādīšanai.

 

 

Vienīgās manas raizes šīs jakas sakarā ir saistītas ar kabatām. Pirmo reizi nolēmu par labu tām. Un, tikai piešujot, sāku domāt, kā būs tālāk – ja mazā čača izdomās tajās sakraut akmeņus, tad diez kas labs tur nebūs. Jāpadomā par oderītēm vai kādiem citiem stiprinājumiem.

Otrs mans veikums šais dienās ir tapis iedvesmojoties no Laines Lapiņas  http://mammasrokas.blogspot.com/search/label/%C4%8C%C5%ABskul%C4%93ns%20mazulim . Viņa bija tā, kas mani iedvesmoja vispār sēsties klāt šujmašīnai. Iepriekš likās, ka tā man ir tumša bilde, ka, pirms ķerties pie šujmašīnas, jābūt diplomam šūšanā un ar lineālu un lekāliem, piegriezņu kaudzi un milimetru papīru jāburās mēnešiem. Bet izrādās, ka tam var pieiet arī vieglāk 🙂 un bērni piedod arī ne tik taisnas vīles.

Šoreiz nolēmu uzšūt čūskulēnu čačai. Sākotnējā ideja bija par attīstošu rotaļlietu, bet man sanāca – spilvens a’la mīkstā manta, kuru Agate šonakt ņēma blakus gultā.

Materiāli šoreiz patrāpījās no smalkā gala – satīna gultas veļas pārpalikumi un elastīgs samts, kas kādu ilgāku laiku mētājās audumu krājumos. Agate veica viņai vien saprotamas manipulācijas ar jauno mūsu mājas iemītnieku Tīģerpitonu.

Sveicieni Aijai  vārdiņšvētkos :*

Lai visiem radošs un izdevies siltais pavasara sākums!

Omīšu lupatu paklājs

Pēdējā Ievas Mājas numurā ieraudzīju kādu interesantu ideju – paklāju, kas darināts no auduma bizītēm. Es, kā jau vienmēr, iekrītu uz “interesantām” un  darbietilpīgām idejām un ķēros klāt.

Process – salasīju auduma atgriezumus, kas bija atlikti nebaltām dienām, sadarināju auduma strēmeles un sāku rosīties. Minētajā žurnālā sieviete, kas šādus paklājus taisa “optam”,  sīki izstāstījusi tapšanas procesu, tāpēc nebija grūti.

Tad sākās bizīšu pīšana un šūšana kopā pa apli.

Nezinu, vai audumi bija par bieziem, vai bizītes par cieši sapītas, vai nepareizā šūšanas tehnika, bet pēc divu dienu darbošanās ap šo projektu es vairs nejūtu pirkstu galus 🙂 Tie ir sabakstīti, sadurstīti un notirpuši. Tāpēc nolēmu šoreiz iztikt ar paklājiņu 62 cm diametrā. Teikšu godīgi – ideja ir super, jo nekad nevar zināt, kāds būs gala rezultāts, var kombinēt dažādus materiālus un krāsas, kā arī tas ir lielisks pielietojums nonēsātam apģērbam. Šī ir tikai viena no metodēm, kā top t.s. lupatu deķi – var tamborēt aust utt. Katrā ziņā nolēmu, ka šim procesam  pievērsīšos pensijas gados – tas ir lielisks meditēšanas veids 🙂

Un lūk mana gara darba rezultāts – sanāca tādos Meksikas toņos. Īstenībā es pat varu iedomāties tādus vairākus uz sava balkona. Kas zin, varbūt šo nodarbi tomēr neatlikšu līdz pensijas gadiem.

Un nebija nekāds brīnums, ka mana mazā, šobrīd ļoooti privātīpašnieciskā atvase vienkārši paziņoja – MANA, okupēja paklājiņu un mēģināja atrast tam citus pielietojumus.

Divgadnieku krīze???

Mūsu mājās iemitinājies kāds neliela auguma ragains zvēriņš ar garu asti. Ar sarežģītu emocionālo stāvokli tikai divās gradācijās – raudāšanu vai dusmošanos ar verbāli grūti uztveramiem lamu vārdiem. Viss, kas nenotiek viņai pa prātam, izraisa histērisku reakciju – bļaušanu, roku palaišanu vai visa kā mešanu pa gaisu. Iemācījusies divus jaunus vārdiņus – MANA un PATE – un drellē tos visu dienu. Viss ir MANA – mantas, drēbes, ēdiens, mamma, kad lasa grāmatas, tētis, kad krāso, TV pults, dators ar multenēm, lielā vecāku gulta utt. utt. utt. Tikko rotaļu laukumā paziņoja, ka MANA ir arī slidkalniņš, pīlīte, kam bīstami tuvu pietuvojās kāds mazs meitēns un, protams, “kuģa stūre”! Noņēmu bērnu “no trases”, jo bija bail, ka būs cietušie. Nezinu – smieties vai raudāt. Kurš paspēja samainīt manu smaidošo, mīļo mazo meitēnu, kas tik mīļi ierāpās man klēpī ik brīdi?

Kas tur bija ar grūto un sarežģīto tīņu vecumu? Būs vēl grūtāk? 😀

Flīsa jaka

Brīvdienās manā pastkastītē bija iemesta lapiņa ar sludinājuma tekstu par to, ka vietējā tirdzniecības centrā dažas dienas tiks tirgoti audumi par lētām naudiņām. Un vai tad es tam spēju pretoties? – Nē! Atstājusi gandrīz veselo Agati gādīgās papiņa rokās, devos izlūkgājienā. Labi, ka līdzi paņēmu limitētu naudas summiņu :), jo iznācu no turienes ar auduma maisu. Laikam visvērtīgākais pirkums bija sarkana flīsa metrs (Ls 3.5 metrā), jo jau kādu ilgāku laiku vēlējos pamēģināt uzšūt meitai vesti tieši no flīsa.

Tad nu pārnākusi mājās, ķēros pie darba. Ar domu – ja nu nesanāks, nebūs vismaz žēl, ka dikti audums dārgs izbojāts.

Par pamatu ņēmu lūk šo vesti, kas jau palikusi par knapu –

Un pats vestes tapšanas process izrādījās gaužām vienkāršs – katru detaļu piegriezu pēc šīs vestes parauga tikai pieliekot pāris centimetrus katrā pusē klāt. Kad veste tika sadiegta, konstatēju, ka man palicis pāri vairāk kā puse no nopirktā auduma. Tāpēc radās ideja – bet kāpēc lai tā nebūtu jaka??? Pēc adījuma principa piegriezu piedurknes un v’olā!

Jakas izmaksas zem 3 latiem – plus pāris stundas darba. Tagad tik atliek paštukot, ko iesākt ar pāri palikušo audumu. Varbūt taps bikses…

Domu par vesti neesmu atmetusi, tagad jau amats būs rokā un būs vieglāk!

 

 

 

 

Atpakaļ ierindā!!!

Nu ko – pavasara saulīte mūs paspēja tā viltīgi samīļot, tā, ka nācās ārstēties. Pavadītas vairākas dienas lazaretes režīmā starp miljoniem piešņauktu kabatas lakatiņu, klepus sīrupu un termometru padusē, starp negulētām naktīm un žēlabainiem – MAAMMUUUU!!! – no blakus istabas ik pēc pāris stundām, starp simtiem reižu pārlasītām bērnu grāmatām, multenēm un kaudzi trijatā izkrāsotu krāsojamo grāmatu. Bet nu izskatās, ka viss jau pāri un atvase, atkal uzstutēta kājās, var atsākt savus nedarbus pēc pilnas programmas.

Bet neba jau rokas stāvēja dīkā visas šīs dienas. Visam iepriekš minētajam pa vidu godam pabeidzu pāris iesāktu darbiņu.

Un tā –

Sagaidīšanas komplektiņš kādai īpašai bēbītei

Sedziņa un apmalīte gan tapa nedaudz senāk, bet paladziņš tikai šorīt.

Bet jaciņa un zeķītes gan tika adītas, sēžot blakus Agates gultiņai, starplaikos starp temperatūras mērīšanu un zāļu/tējas došanu.

Runājot par konkrēto komplektiņu un manu noskaņojumu vispār, pamanīju, ka jau kādu ilgāku laiku netieku vaļā no trim krāsām – dzeltenas, zaļas un oranžas. Tā laikam kaut kāda apsēstība. Ja man būtu teikšana, es visu pasauli apģērbtu saules dzeltenu, apelsīnu oranžu un salātzaļu 😀

Turpinot par darbiņiem, beidzot pabeidzu pirms kāda mēneša uzadītu vestīti Agatei. Bija jau tikai jāaptamborē, jāiešuj pogas un jāizmazgā, bet tomēr arī tas ir sasniegums, jo gadās, ka kāds darinājums iegulst atvilktnē nesašūts, bez pogām, gumijas utt., bet, kad pieķeries tam klāt, saproti, ka jaunkundze jau izaugusi no konkrētā apģērba.

Un, protams, paspēju arī ko jaunu iesākt – Agatei taps bieza pavasara jaka, ja es kaut ko nenolaidīšu grīstē, tad šoreiz ar kabatām un kapuci.