Koša vasaras kleita un svārki meitai

Vakardienas Abakhan audumu tirgotavas apmeklējums vainagojās ar kaudzi košu trikotāžu audumu. Tagad nevar vien tikt galā ar to visu, ko prāts jau izdomājis, bet rokas vēl nespēj un nepaspēj. No rīta pēc stipras rīta kafijas ķēros pie darba. Vēl tikai pāris mazie šķērslīši jānovērš – Agatei ielieku rokās saldējumu un aizsūtu pie papiņa uz gultu, lai abi skatās multenes, savādāk meitai dikti patīk spēlītes – paspaidīsim podziņas mammas šujmašīnai vai piešūsim kaut kur pirkstiņus!

Nākamais solis – kā realizēt naktī nosapņoto ideju par kleitu, ja nav ne mazākās nojausmas, kā to izdarīt. Viens labums – audums ir pateicīgs – raibs un staipīgs.

Lūks rezultāts – ar ko pati ļoti lepojos, bet profesionālām šuvējām gan būtu kauns rādīt 🙂

No pārpalikumiem čača pieprasīja sev svārkus – nevarēju atteikt.

Kā izrādījās, manai šujmašīnai ir pat dūriens, kas paredzēts speciāli trikotāžas šūšanai – kauns, ka es to līdz šim nebiju zinājusi.

Tāds nu ir mans šīs dienas meistardarbs – bez piegrieztnes un zināšanām – pāris taisnu šuvju, iešuvju, gumijas un gatavs. Cerams, ka vasara un saule to spēs novērtēt!

Filca cipariņi

Tā kā mūsmājā šobrīd aktuāla ir ciparu un burtu tēma, šodien radās ideja izgatavot jaunus iemītniekus Agates mantu kastei. Saprotams, ka asistente darbojās visaugstākajā līmenī 🙂

Lūk rezultāts  –

Pagaidām jau mazā bija ārkārtīgi priecīga, lai gan visvairāk viņa sajūsminājās, kad cipariņiem tapa acis. Noteikti prieks dubultotos, ja pa nakti tiem uztaptu arī rociņas un kājiņas, bet laikam šonakt tas būtu pāri maniem spēkiem.

Ļoti šeptīga diena

Vakar aizvadīta ļoti rosīga diena. Vīrietis nodots gādīgās mediķu rokās apārstēties, bet mēs ar Agate kā bitītes turpinām darboties.

Darbiņš numur viens – izķemmēti vietējie veikali. Un īpaši vērtīgs izrādījās “Mežrozes” apmeklējums. Es tādos veikalos nedrīkstu iet, jo tas pamazām putina mūsu ģimenes budžetu. Devos turp pēc viena gabala flaneļa auduma, bet rezultātā iznācu ar maisu, ko nācās likt bagāžas nodalījumā. Un lūk – ieguvumi:

No šī auduma noteikti tuvākajā laikā taps svārki mātei un skaista kleita meitai.

Četri metri lieliskā mumīšauduma princeses gultas glaunam ietērpam.

Vēl šis tam kaut kam nekonkrētam nākotnē.

Krāsas, kuras nekad neatstāj mani vienaldzīgu.

Pāris pirkumi paliks aizkadrā. Es, kā tipiska vācēju kārtas pārstāve nedrīkstu visu atklāt, rādīt, stāstīt, jo tad mani iespējams kāds sūtīs nedaudz paārstēt savu nelielo aizraušanos 🙂

Darbiņš numur divi – revīzija Agates drēbju skapī. Secinājums viens – baro vai nebaro, bet bērni aug nenormāli ātri. Lielu daļu atvilktņu satura nācās salādēt melnajos maisos, jo viss bija līdz nabai, potītēm vai neapsedza dibenu. Pats kārtošanas process ārkārtīgi sajūsmināja pašu Agati – viss tika novērtēts, uzmērīts, savilkts kārtu kārtās.

Kad tika ieviesta neliela skaidrība meitas drēbju skapī, kas gan noteikti būs tikai labi ja uz pāris dienām, ķērāmies pie nākošā darba – vannas istabas ģenerālās tīrīšanas. Viss sākās pavisam nevainīgi ar birsti, Skaidras bundžiņu un lupatiņu, bet beidzās, ņemot palīgā urbi no papiņa krājumiem un tamboradatu. Kā rezultātā, izrādījās, ka ar tamboradatu var izglābt šo to, ko sieviete ir sabojājusi ar skrūvgriezi un urbi 🙂 . Šodien lielie tīrīšanas darbi turpināsies.

Un pēdējais, bet laikam visdarbietilpīgākais vakardienas veikums – beidzot pabeigts mans pirmais un laikam uz kādu ilgāku laiku pēdējais krustdūrienšuvums. Lai gan tas prasīja upurēt manu dārgo miegu līdz pulksten 2viem, tas tomēr bija tā vērts, savādāk jau bija nepieklājīgi, ka iesāktais šuveklis kādu mēnesi mētājas pa māju. Jāsaka, visa cieņa tām dāmām, kas šādus šuvumus veic regulāri – tas tomēr prasa mega pacietību! Manā  gadījumā arī izdomu, kad saproti, ka iepirktie mulinē diegi kādā konkrētā krāsā nepietiek uzprintētajam attēlam – tad sākas improvizācija.

Vēl tikai jāizdomā gaumīgs rāmītis un glezniņa manai Pūkomānei pie gultas (tas tāds specpasūtījums no viņas pašas) gatava. Tikai viena problēma – kā glezniņu piestiprināt tā nesāpīgāk pie nesošās sienas – urbi šodien man vairs negribas ņemt rokās 🙂

Supermātes ideāls :)

Rīt došos balsot PRET

Mans PRET rītdienas referendumā būs dziļi personisks. Apnicis justies kā minoritātei, kad ar Agati izejam uz rotaļu laukumu. Nepārspīlējot, ja tur būs piecas mātes ar bērniem, tad vienīgā latviski runājošā būšu es. Dažkārt jūtos tā, it kā man pierē būtu izaugusi trešā acs, jo nemitīgi tieku pavadīta ar noraidošiem skatiem. Pasarg dies, ja ar kādu mazo sākšu runāt latviski. Saprotu, ka neiegūšu draudzenes kopīgām pastaigām ar bērniem, jo es takš esmu “latiška”, bet vismaz cieniet manu bērnu un beidziet viņam uzstājīgi atkārtot – Kak tjebja zavut? Vozmi lapatku! Buģiš družitj s Mašeņkoi? utt

Saprotu, nedzīvoju tai latviskākajā Rīgas rajonā, bet neuzskatu, ka dzīves vietas izvēlei būtu jābalstās uz tautību proporcionālo sadalījumu konkrētajā vietā.

Liekas, ka šis jautājums šobrīd ir tā uzkurināts, ka drīz jau paliks bailīgi sākt runāt latviešu valodā vietējā rajonā. Pirms pāris dienām man bija dīvains atgadījums. Devāmies ar Agati uz vietējo Maximu pēc ikdienas iepirkumiem. Blakus skolai vīrieši mašīnā krāva kastes. Dzirdēju – runā krieviski. Kas tad man par to, nekas neierasts. Te vienam vīram no kastes noslīd mape un iekrīt sniegā. Viņš to nepamana un iet tālāk. Es viņu apturu un saku: “Jums mape nokrita!” Viņš: “Ja ņeznaju” (laikam domādams, ka es viņam kaut ko prasu). Es viņam vēlreiz to pašu. Šis : “Ja ņepaņimaju!”, bet nu jau tā dusmīgi. Es savā stojiskajā mierā ņemu palīgā ķermeņa valodu un žestus un skaļi saku – Jums tur nokrita mape! – norādot kur un kas. Tikai tad viņam “aizgāja”. Atvainojās un pateica PALDIES! Laikam sāksim ar to, ka cienīsim katrs sevi un apkārtējos, neņemot vērā, kādā valodā runājam.

Esmu no tiem cilvēkiem, kas principiāli ar krieviski runājošajiem runā latviski. Esmu jau pieradusi, ka kāpņu telpā manam Labdien! vienmēr pretī atskanēs Dobrij ģeņ! Zinu, ka ar rītdienas balsojumu nekas nemainīsies, tas laikam vairāk ir principa jautājums. Bet kas zin, varbūt notiek brīnums un kaimiņu tante sāks man atņemt labdienu saprotamā mēlē 🙂

Tātad rīt es dodos uz tuvējo Pļavnieku vēlēšanas iecirkni, lai paustu savu attieksmi. Un apzinos, ka būšu to 10% skaitā, kas atzīmēs PRET. Jo skūtie puiši treniņbiksēs, krāšņās kundzītes un manas ne-draudzenes no rotaļu laukuma noteikti būs PAR.

Nedaudz savādāki ziemas prieki

Lai vai kā gribas savu mazo dāmu ietērpt princešu kleitās, izrotāt ar krellēm un košām matu sprādzēm, pagaidām tomēr kaut kādi viņas primitīvie instingti gūst virsroku. Ziemīgajās pastaigās Agate dodas ar cirvi un zāģi rokās. Vakar kādas desmit minūtes mans bērns, nometies uz ceļiem, zāģēja ledu, ko mājas sētnieks dauzīja no ietves. Jo papiņš bērnam iestāstīja, ka ar jauniegūto darba rīku, proti, zāģi, mājās mēbeles nedrīkst zāģēt. Vislabāk zāģēt laukā sniegu. Tā nu mūsu pastaigu kompanjons jau vairākas dienas ir nevis sniega lāpsta vai ragaviņas, bet gan cirvis un zāģis. Lieki piebilst, ka pretīmgājēju reakcija ir dažāda.

Savukārt laukos iecienīta rotaļa ir – “Ieraksim sunīti sniegā” – kam seko ļaunie smiekliņi.  Labi, ka Toto ir tik saprotošs un pagaidām uz savas draudzenes interesantajiem izgājieniem ( – tu būsi mans zirdziņš! – es tev paraušu astīti! – es tev atņemšu bumbu! ) pagaidām reaģē visai miermīlīgi.

Platmates meitai

Šodien pamodos ar niezošiem pirkstiem – bija kaut kas jāpaveic. Tā kā manai čačai pa rudens/ziemas mēnešiem galva ir pastiepusies ārpus vasaras cepuru robežām, dzima ideja kādu krāsainu platmali uzdarināt pašai. Parakos piegrieztņu lādē, pielāgoju kādu Burdas piegrieztni Agates jaunajiem galvas parametriem un lūk kāds ir rezultāts.

P.S. manai meitai ir iedzimta liellummānija. Pielaikojot pirmo cepuri, viņa skaļi pieprasīja – TRI!!

Jāatzīmē, ka cepurēm materiāls ir no kleitu pārpalikumiem, arī no Jysk pirktajām spilvendrānām. Man jau liekas, ka izskatās krāšņi – ceram uz TIEŠĀM SAULAINU vasaru un to, ka līdz tās atnākšanai Agates galva neizdomās izaugt 🙂

Pēdējie veikumi, tapuši ziemas vakaros

Gribas padalīties (palielīties) ar pēdējo mēnešu veikumiem, ko nav kauns rādīt:

Pirmais mēģinājums sašūt t.s. harēma vai turku bikses. Piegrieztne nošpikota netā, audumam uzskrēju virsū vietējā ķīmiskajā tīrītavā. Tas mani uzrunāja ar retro slāvisko nierīšrakstu. Izskatās ok, gaidam vasaru 🙂

Agatei tapusi koša filca somiņa. Pamatni iegādājos Timari, bet, nepaslinkojot ko tādu var uzšūt pats. Rotājumi arī tapuši aptuveni stundas laikā, kamēr mazā čača guļ. Galvenais, ka mātei prieks un meitai nav kauns ņemt to līdzi pat uz skoliņu.

Tīģerkrāsas zeķes mātei un meitai. Būs, kas sasilda ledainās pēdas naktīs.

Cerot uz karstu un garu vasaru, tapušas lencīškleitas pēc Laines paraugiem (http://mammasrokas.blogspot.com/). Jāpalauza galva, kā kaut ko tādu varētu uzšūt pati sev :).Piebilde – skaistie audmi, kas iepirkti vēl lielā daudzumā, atrasti Jysk veikalā spilvendrānu izskatā – viena vienība – tieši nepieciešamais daudzums šādai kleitiņai – Ls 1.50

Pēdējie pavasarīgie adījumi Agatei.

Tas arī pagaidām viss, bet galvā miljons ideju, tikai jāķeras pie lietas.

Trīs soļus tuvāk saulei

Kad laukā termometra stabiņš ir pietuvojies nulles atzīmei, kad, izlienot no gultas, konstatē, ka laukā ir gaišāks nekā istabā, kad pilsētas zvirbuļi, spītējot sniega kupenām, vairs nenāk uz balkonā piekārto barotavu, saproti, ka, lai arī ir tikai februāra vidus, bet tomēr… ir vairs palikuši tikai trīs soļi un PAVASARIS BŪS KLĀT! Un tas nenovēršami liecina par to, ka esam pārziemojuši!

Aizvien biežāk gribās pārcilāt vasaras drēbes vai vismaz uzvilkt ko plānāku (tas nekas, ka istabā pēc pastaigas ienāku ar aukstākām rokām vai kājām). Meitai vakara pasakas vietā stāstu par to, kā mēs vasarā ēdīsim zemenes, gulēsim teltī un skraidīsim ar plikiem dibeniem. Viņai tas ir ļoti aktuāli, jo, neskatoties uz to, ka pirmā stāva dzīvoklī lamināta grīda nav tā vissiltākā, īpaši, ja laukā ir ap -20, izģērbšanās un plikumu izrādīšana mums ir topā.

Ir vēl kāds mierinājums – februāris ir īsais mēnesis, bet marts jau skaitās pavasara kontā. Atliek vien iestādīt uz palodzes kādu sīpolloku un narcisi un būsim saulei vēl tuvāk!